Mērķis – palielināt bioloģiskajam zemniekam peļņu no hektāra

ULDIS GRAUDIŅŠ

Ar kādiem izaicinājumiem sastapāties, pirms diviem gadiem kļūstot par Latvijas lielākā bioloģiskās lauksaimniecības kooperatīva vadītāju?

Uz lauksaimniecību pārnācu no alus un dzērienu ražotāja “Carlsberg” grupas, kur daudzus gadus biju atbildīgs par pārdošanas veicināšanu Eiropas līmenī. Pirms diviem gadiem, sākot darbošanos kooperatīvā, biju ļoti skeptisks, gaidīju smagu pārliecināšanas darbu. Man bija radies iespaids, ka ar bioloģiskajām metodēm audzētos graudus būs viegli pārdot, bet grūti no lauksaimnieka nopirkt. Biju gatavojies, ka saimnieku vajadzēs pārliecināt. Realitāte izrādījās pavisam atšķirīga. Lauksaimnieks ir ļoti atvērts, gatavs darboties, savukārt pārdošana bioloģiskajā lauksaimniecībā ir daudz sarežģītāka nekā konvencionālajā, kur vienkārši aizved uz ostu un fiksē atvesto daudzumu. Bioloģiskie ražotāji katrai tonnai meklē pircēju visā pasaulē. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir tādu partneru meklēšana, kuriem par labām cenām pārdot izaudzēto ražu.

Mūsu padomes priekšsēdētājs Kaspars Bokta parasti uzsver – zemnieki uzņemas sūri grūto darbu, laikapstākļu riskus un kredītus, bet starpnieki zemniekam nosmeļ krējumu. Izaicinājums ir arī nestabilitāte tirgū. Piemēram, šogad bioloģiskie ripši lielākajai daļai zemnieku visu ziemu nogulēja glabātavas. Patlaban esam atraduši partnerus un veiksmīgi realizējuši biedru izaudzētos ripšus.

Vēl viens izaicinājums bioloģiskajā lauksaimniecībā līdztekus pārdošanai ir primārā ražošana – graudu audzēšana un ražība. Mēs ar bioloģiskajām metodēm neaudzējam lielas ražas. Tas ir rādītājs, kas jāuzlabo. Mēs ticam, ka, darbojoties ar bioloģiskajām metodēm, var būt augsta ražība, var pelnīt.
Pērn Zviedrijā, piemēram, redzējām, ka bioloģiskais zemnieks kuļ no viena hektāra 7 tonnas kviešu. Ar konvencionālo metodi izaudzē 10 t/ha lielu ražu. Tātad ir 30% starpība. Bioloģiskos rapšus Zviedrijā kul 3,5 t/ha. Kūlums ar integrēto metodi audzētiem rapšiem Zviedrija ir 5 t/ha. Protams, ar bioloģisko metodi izaudzē mazāk, tomēr, ja palūkojamies uz cenu, tad bioloģiskais lauksaimnieks var nopelnīt tikpat, cik pelna integrētais audzētājs.

Latvijā bioloģiskajā lauksaimniecībā vidējā ražība ir zema, mēs darbojamies diezgan ekstensīvi. lesējam, neko īpašu virsū neliekam, nemēslojam ar atļauto mēslojumu un gaidām rudeni – kas sanāks, sanāks. Un sanāk ne ļoti augstas ražas. Tad, protams, dzirdam dažādu citu nozaru aizrādījumu, ka bioloģisko lauksaimniecību daudz subsidē, un tas ir jāmaina. Uzskatām, ka no viena hektāra, darbojoties ar bioloģiskajām metodēm, ir jāspēj nopelnīt tikpat daudz, cik darbojoties ar integrēto metodi. Un tas ir izdarāms. Latvijā patlaban nepietiek agrotehnoloģisko zināšanu, kā arī trūkst izglītības šajā jomā – nav agronomu, kas pārvalda bioloģisko agronomiju. Var nopirkt diezgan daudz dažādu mēslošanas līdzekļu, tomēr tie ir diezgan dārgi. Te atkal ir jautājums par agrotehnoloģiju. Mums ir ļoti veiksmīgas saimniecības, kas izmanto šos mēslošanas līdzekļus, iestrādājot tos kopā ar sēklu. Un tas dod vislielāko pienesumu augam, turklāt nebaro nezāles.

Agrotehnisko zināšanu apguvei ir vajadzīgs atbalsts. Neviena Latvijas augstskola negatavo agronomus darbam ar bioloģiskajām metodēm. Ikviens saimnieks ir kaut ko mācījies un pats eksperimentē.

Kā vienu no kooperatīva darbības mērķiem redzam ražības celšanu caur izglītošanu. Intensīvi rokrokā strādājam gan ar labākajiem piemēriem pasaulē, gan Zemkopības ministriju, AREI un LLKC, lai šīs zināšanas integrētu ikdienas darbībā un dotu tās citiem lauksaimniekiem. Kad aicinu konvencionālos saimniekus darboties ar bioloģiskajām metodēm, es vēl nevaru parādīt, kā pelnīt tikpat daudz, kā darbojoties ar integrēto metodi. Vienlaikus redzam, ka citās valstīs bioloģiskie saimnieki var no viena hektāra pelnīt tikpat daudz, cik konvencionālie. Mums ir jāsavāc kopā zināšanas un jāspēj tās aiznest līdz zemniekam. KS mērķis ir atrast labākos mēslošanas un nezāļu apkarošanas līdzekļus un, piesaistot specializētu agronomu, kopā ar biedriem izstrādāt profesionālu plānu ražības celšanai.

Skandināvijas valstis ļoti izplatīta ir kooperācija starp saimniecībām. Piemēram, vienai saimniecībai piederošo agregātu izmanto arī citas saimniecības. Mums vēl uz to ir jāiet.

Nevienā Latvijas augstskolā negatavo agronomus darbam ar bioloģiskajām metodēm. Ikviens saimnieks ir kaut ko mācījies un pats eksperimentē.

Esam uzņēmušies gādību par ekonomiski pamatotu bioloģisko graudkopību. Ar laiku vērtēsim arī citas nozares – redzam ļoti lielas sinerģijas iespējas ar lopkopību. Graudkopība, lopbarība un mēslojums ir saistītas lietas. Mēs sākām ar lielākām saimniecībām un galvenajām audzētajām kultūrām. Kad pamats ir izveidots, varam likt klāt, tas ir – palīdzēt mazākām saimniecībām, pievērst uzmanību nišas kultūrām, jo tad ir komanda, kas var palīdzēt.

Kāda lieluma saimniecības patlaban apvieno “Jurgensburg Agro”?

Kooperatīvā šobrīd ir aptuveni 70 biedru. Saimniecības galvenokārt ir 200- 300 ha lielas. Kooperatīvā darbojas vairākas 1000 ha un arī 50 ha saimniecības, gaidīts tiek ikviens saimnieks ar jebkādu zemes platību! Darbojamies visā Latvijā. Vēsturisku iemeslu dēļ patlaban visvairāk biedru ir Vidzemē, tostarp Limbažu, Siguldas un Cēsu pusē. Tomēr biedri ir arī Liepājas novadā un arī Latgalē. Protams, vieglāk darboties ir tur, kur saimniecību vairāk, kur arī biedri var piedāvāt infrastruktūru, ko izmantojam pakalpojumu sniegšanai.

Veiksmīga sadarbība izveidojusies ar kooperatīva padomes priekšsēdētāja Kaspara Boktas vadīto saimniecību SIA “Forest Fox” Cēsu novada Zaubes pagastā, kā arī Zigmāra Logina IK “Ozoliņi ZL” Krimuldas novada Lēdurgas pagastā, kur uzbūvēti moderni, lieli bioloģiskie elevatori. Mūsu biedru audzēto kultūru klāsts, kā bioloģiskajā ražošanā pieņemts, ir ļoti plašs. Aizvadītajā gadā pārdevām auzas, kviešus, dzeltenos un brūnos zirņus, pupas, griķus, ripšus. Cenšamies atrast tirgu rudziem un miežiem. Interesanti, ka nav pieprasījuma pēc bioloģiskajiem rudziem, kas augsekā ir ļoti labi, tie labi aug un sagatavo augsni nākamajām kultūrām. Tomēr tā ir specifiska kultūra ar patēriņu vien Ziemeļeiropā. Šie ir jautājumi, ar kuriem strādājam ikdienā un meklējam ilgtermiņa stabilu noietu visai mūsu biedru izaudzētajai produkcijai.

Kādas ir bioloģisko graudu tirgus īpatnības?

Tirgus ir ļoti mainīgs. Griķi pirms diviem gadiem maksāja 1000-1200 eiro/t aizvadītajā sezonā 700-800 eiro/t. Patlaban – 500 eiro/t. Pārstrādes rūpnīcu, kas darbojas ar bioloģiskajiem graudiem, pasaulē ir daudz, tomēr tās galvenokārt ir mazas un nevar uzreiz paņemt lielu ražas daudzumu, tāpēc vajag vairākus sadarbības partnerus. Ir arī taisnība, ka pārstrādes uzņēmumi citās valstīs vispirms iepērk vietējo ražu un vēlāk vajadzīgo daudzumu importē. Šī iemesla dēļ kustība tirgū parasti sākas decembrī. Tāpēc arī nākotnē domājam par pašu pārstrādes attīstīšanu.

Ir kultūras, ar kurām strādājam vairāk. Piemēram, esam uzņēmušies gādību par Latvijā izveidoto zirņu šķirni “Bruno”, pavairojam šo sēklu sadarbībā ar Agroresursu un ekonomikas institūtu (AREI). Mums ir līgumi ar “Aloja Starkelsen” un citiem uzņēmumiem. Mēģinām atrast Latvijā un citās valstīs partnerus, slēgt ilgtermiņa sadarbības līgumus. Kooperatīva biedru ieguvums ir, ka mēs varam uzņemties lielāka daudzuma piegādes, turklāt bez riska, ka tās neizpildīsim. Ja mums ir biedrs Liepājā, Madonā, Limbažos, tad sējam vajadzīgo kultūru atbilstoši pieprasījumam. Kādam izaugs labāk, kādam sliktāk, tomēr nebūs tā, ka nevarēsim piegādāt. Kooperatīvs arī vienmēr atradīs veidu, kā pārdot ražu, pat gadījumos, kad to būs ietekmējuši dabas apstākļi. Sadarbojoties ar kooperatīvu, risks zemniekam mazinās.

Pastāstiet par pircējiem, kas pērk “Jurgensburg Agro” biedru audzēto ražu.

Patlaban tirgum ir trīs sastāvdaļas. Proti, Latvijā ražojošie uzņēmumi, tostarp “Dobeles dzirnavnieks”, “Aloja Starkelsen” un citi, kuriem pārdodam savus produktus. Vēlamies ar Latvijas pārstrādes uzņēmumiem stiprināt sadarbību nākotnē. Nākamā pircēju grupa ir uzpircēji, treideri. Mēs šīs grupas īpatsvaru vēlamies mazināt. Patlaban ar visiem ir jāsadarbojas, bet jāsaprot, ka zemnieks dara smago darbu, attiecīgi ari peļņai ir jāpaliek izejvielas ražotājam, nevis starpniekam. Un ir vēl tiešā pārdošana, eksports, kad mēs tieši pārdodam citās valstīs ražojošajiem uzņēmumiem. Vislielākā problēma ir loģistikas izmaksas. Ja tās ir pieņemamas, varam darboties ar gandrīz jebkuru pasaules valsti. Tiešā eksporta īpatsvaru vēlamies palielināt. Tikai kopā, konsolidējot apjomus un zināšanas, spēsim gan kontrolēt, gan nodrošināt kvalitāti pienācīgā līmenī, kas būs atbilstoši pārstrādātāju pieprasījumam.

Katrs gads pārdošanā nedaudz atšķiras. 2022. gada pārdošanai vietējā tirgū bija vislielākais īpatsvars, kas saistīts ar to, ka esam ekskluzīvi bioloģisko zirņu un pupu piegādātāji “Aloja Starkelsen”. 2022. gadā tirgū bija augstas cenas auzām, zirņiem un citām kultūrām. Šogad, visticamāk, tā nebūs – tirgus būs daudz saspringtāks, gads būs sarežģīts. Bioloģiskajā ražošanā ar visā pasaulē izplatīto inflāciju un krīzēm bioloģisko produktu patēriņš ir nedaudz piebremzējies. Tas noteikti pamazām atkopsies. Jautājums ir, kurā brīdī atkopšanās notiks – rudenī vai nākamajā gadā. Šogad mums strauji kāpjas eksporta rādītāji. Šajā pavasarī jau esam sasnieguši trešdaļu no aizvadītā gada apgrozījuma, tostarp 90% ir eksports. Citās valstīs pārdodam griķus, ripšus un citas kultūras. Līgumi par šīgada ražas pārdošanu ir vairāk specifiskajiem produktiem, kur tirgus nav tik brīvs. Mēs šādas līguma slēgšanas iespējas meklējam. Bieži ar uzņēmumiem citās valstīs ir jāveido ilgtermiņa attiecības. Vispirms ir jāaizpilda daudz dažādu dokumentu un sertifikātu – tā ir diezgan liela lietvedības nasta. Katrs zemnieks atsevišķi to nemaz nevar paveikt.

Vai ir atšķirības bioloģisko un konvencionālo graudu pārdošanā?

Ja vēsturiski vērtējam konvencionālo un bioloģisko kultūru pārdošanu, bioloģiskajai produkcijai tirgus vienmēr ir bijis mazāk prognozējams un svārstīgāks. Pēdējos septiņus gadus visaugstākā pārdošanas cena parasti bija janvārī. Aizvadītais gads bija izņēmums. Pērn novembra sākumā apstājās viss tirgus, toskait biržas cena rapšiem un kviešiem, arī sarunas par līgumiem bioloģiskajā lauksaimniecībā. Tas bija kā norauts stopkrāns, turklāt tāda pati situācija bija daudzās nozarēs – netipiski, ka visa tautsaimniecība apstājās. Šī tendence bioloģisko lauksaimniecību ietekmēja vairāk tāpēc, ka patērētājs, pieaugot izdevumiem par pirmās nepieciešamības pakalpojumiem un produktiem, no luksusa vai premium produktu patēriņa atsakās vispirms. Daudzi zemnieki pēdējos gados gaidīja decembri, janvāri, kad graudu cena ir visaugstākā. Savukārt, šajā sezonā bioloģiskajā lauksaimniecībā visaugstākā cena bija tieši ražas laikā.

2023. ir pirmais gads, kad ari konvencionālajiem ražotājiem, nodalot laukus un tehnoloģiskos procesus, ir atļauts darboties ar bioloģiskajām metodēm. Kā vērtējat šos jaunos spēles nosacījumus?

No viena skatupunkta raugoties, ir lielāks risks. Ja ir divas dažādas plūsmas, vai tiešām spēj tās nodalīt? No cita skat punkta vērtējot, arī patlaban mūsu kooperatīvā ir saimnieki, kuriem ir vairākas saimniecības, tostarp viena darbojas ar bioloģiskajām metodēm. Ja likumdošana ļauj, to var izdarīt. Pieļauju, ka sertificējošajām institūcijām būs nedaudz vairāk darba, tām būs jāspēj izsekot vairākas plūsmas. Man vislielākās rūpes rada atliekvielu risks bioloģiskajos produktos. Ja, piemēram, graudus aizved uz kādu lielāku rūpnīcu un ieber 50 tonnas 500 tonnu ietilpības tornī, bet kaimiņš ir nomiglojis vai piekabe netīra – viss ir sabojāts! Kas kompensēs graudu šķirošanas izdevumus? Bioloģiskajā lauksaimniecībā ir jāsaprot, ka ir papildus riski, papildus pārbaudes, un tas ir sarežģītāk, nekā graudus vienkārši aizvest uz ostu, un, ja tie ir tīri un sausi, tad problēmām nevajadzētu būt. Vēl, runājot par atliekvielām, laboratorijās izmanto aizvien precīzākas iekārtas. Ja ir nulles tolerance, patlaban graudos spēj atrast atliekvielas, kuras pirms desmit gadiem nevarēja atrast.

Minerālmēslu cena konvencionālajiem ražotājiem pērn pieauga trīs reizes. Kas notika ar bioloģiskā mēslojumu cenu?

Bioloģiskais mēslojums nebija mūsu darbības fokusā pēdējos trīs gadus. Patlaban gan tas ir kļuvis par svarīgu nosacījumu. Mēs arī šogad kļūstam par dažādu bioloģisko mēslojumu izplatītājiem. Neviens par bioloģisko mēslojumu agrāk īsti nerunāja, jo bioloģiskie graudkopji to lieto ļoti reti. Diezgan daudz atļauto mēslojumu lieto kartupeļu audzētāji. Pērn LLKC rīkoja mācības par bioloģisko mēslojumu, un rezultāts ir milzīgs patēriņa kāpums. Viens no mūsu biedriem jau vairākus gadus izmanto gan “Bloefekta” produktus, gan arī ved kompostu no Nīderlandes. Viņa audzētajām kultūrām ir ļoti laba ražība un kvalitāte. Ir jāredz viņa sējmašīna, tas ir nestandarta agregāts. Traktoram priekšā atrodas tvertne ar šķidro mēslojumu, kas pa caurulēm plūst uz sējmašīnu, kur atrodas granulu mēslojums vai komposts. Visu maisījumu sējas laikā iestrādā augsnē. Tādā agregātā ir jāiegulda milzu investīcija. Vienlaikus, darbojoties ar bioloģiskajām metodēm, ieguldījums uz hektāru ir mazāks, nekā darbojoties konvencionāli. Daudzi saimnieki ir pieraduši, ka papildus mēslot nevajag. Ja pēkšņi ir jāpāriet uz mēslošanu, mainās naudas plūsma. Lauksaimnieki ir pieraduši, ka mēslojumu var saņemt ar pēcapmaksu. Bioloģiskajā ražošanā šāda kārtība vēl nav izveidota. Mēs vērtējam, kā šo samezglojumu sakārtot. Nevar prasīt, ka lauksaimnieks pēkšņi atradīs desmit tūkstošus eiro mēslojumam, ko likt uz lauka! Ir jāsāk pamazām vai jāatrod finansējuma iespējas. Tas nav tik vienkārši. Bioloģiskie saimnieki pagaidām šos preparātus īpaši neizmanto, tomēr interese par bioloģisko mēslojumu pieaug. Tas ir vajadzīgs. Bez bioloģiskā mēslojuma ražību celt nevarēs. Mēslojuma lietojums atmaksājas ar lielāku ražu.

Vai saimnieks, kurš ieguldīs naudu bioloģiskajā mēslojumā, saņems garantiju, ka kooperatīvs viņa ražu par labu tirgus cenu pārdos?

Tas ir mūsu mērķis. Cenas bioloģiskajām kultūrām ir augstākas nekā konvencionālajā ražošanā. Kviešiem ir viena no mazākajām starpībām, tomēr tuvu 30%. Bioloģiskajām pupām, zirņiem, auzām un griķiem salīdzinājumā ar integrēti audzētām kultūrām ir būtiska cenas starpība. Mēs, ja ir eksporta tirgus, šo cenas starpību varam vēl palielināt. Ļoti daudzām kultūrām, kurām ir maza cenas starpība, tirgus nav. Rudziem, piemēram, starpība parādās, kad atrod pircēju. Vācijā ar šīs valsts dzirnavniekiem runājām par bioloģiskajiem pārtikas kvalitātes kviešiem. Pēc tiem ir ļoti liels pieprasījums, tomēr vajag 12% lielu proteīna rādītāju. Latvijā ir grūti izaudzēt kviešus ar šādu rādītāju. Vācieši teic – jums jau ir tikai lopbarība! Ir jāceļ kvalitāte, lai varētu arī pelnīt. Un var būt runa gan par ražas daudzumu tonnās, gan par ražas kvalitāti. Piemēram, par pārtikas kvalitātes auzām aizvadītā gada kulšanas sezonas laikā maksāja 390 eiro/t, par lopbarību – aptuveni 280 eiro/t. Tātad par kvalitāti ir gandrīz 100 eiro jeb 25% starpība. Ir pierādījies, ka ekstremālos dabas apstākļos bioloģiskās kultūras cieš mazāk, nekā konvencionālās.

Strādājot ar nepiemērotu agrotehnoloģiju, augs tāpat dod kaut kādu ražas minimumu. Bet šis ražas minimums ir stabili maziņš. Mums ir jāpanāk, lai ražas ir stabili augstas. Protams, darbojoties ar bioloģiskajām metodēm, augsne ir bioloģiski aktīva, arī organiskajai vielai vajadzētu būt vairāk un palielināties. Darbojoties ar bioloģiskajām metodēm, vajadzētu būt barības vielu uzkrājumam. Jāņem vērā, ka katrs gads, katrs lauks ir atšķirīgs un arī ikviens saimnieks darbojas atšķirīgi. Darboties ar bioloģiskajām metodēm, manuprāt, ir daudz grūtāk nekā ar konvencionālajām, jo jāņem vērā daudz vairāk nosacījumu, mazāk var kaut ko kontrolēt. Konvencionālā saimniekošana ir kā antibiotika. Skatāmies uz augu, fiksējam slimību, iedodam zāles. Ja augs nīkuļo, dodam ko citu. Varam ātri reaģēt uz to, kas augam ir vajadzīgs. Bioloģiski mēs vairāk darbojamies profilaktiski, kā ar vitamīniem. Tas nozīmē, ka ilgtermiņā veselība ir jāuztur augstā līmenī, jādarbojas daudz niansētāk.

Selekcionāri Priekuļu pētniecības centrā uzsver – Latvijā nepietiek sēklu audzētāju. Kā kooperatīvs risina šo izaicinājumu?

Mums ir vairāki sēklu audzētāji. Ļoti daudz ir atkarīgs no saimnieka zināšanām. Ir jāsaprot, ka labs sēklas materiāls iedos labāku ražu un izturību pret slimībām vai ko citu, kas saimniekam ir svarīgs. Šķirnes īpašības ir ļoti svarīgas. Viena šķirne labāk uzvedīsies vienā augsnē, otra – citā augsnē. Ļoti daudzi lauksaimnieki aizvien nenovērtē – lai šķirni uzturētu, pavairotu, ir jāiegulda darbs un finansiālie līdzekļi. Tāpēc arī sertificēta sēkla ir dārgāka, nekā nesertificētā. Konvencionālie saimnieki pārsvarā saprot – kvalitatīvas ražas audzēšanai vajag augstas kvalitātes sēklu. Bioloģiskajā ražošanā mēs uz to vēl ejam.

Es neteiktu, ka mums nepietiek sēklaudzētāju, drīzāk nepietiek pieprasījuma. Viss pa ķēdīti ir saistīts – ja pieprasījums būtu, tad sēklaudzētāju būtu vairāk vai viņi vairāk pavairotu, un būtu arī vairāk vietējās izcelsmes sēklu. Zinām, ka no 2037. gada bioloģiskajā lauksaimniecībā nedrīkstēs izmantot ar konvencionālajām metodēm pavairotu sēklu. It kā vēl ļoti ilgs laiks, tomēr, zinot, kas ir jāpaveic sēklas gatavošanai, nemaz tik tālu vairs nav. Ir valstis, kas likumos nosaka noteiktu bioloģiski sertificētās sēklas īpatsvaru, un sēkla ik gadu ir jāatjauno. Viens piemērs ir Vācija. Sertificēta sēkla arī zaudē savas prasības. To var audzēt četrus piecus gadus. Sertificētās sēklas izmantošana ir arī viens no ražības celšanas nosacījumiem.

Bioloģiskie saimnieki, ja nepietiek bioloģiskās sēklas, drīkst sēt arī konvencionālo. Kā vērtējat šo iespēju?

Bioloģisko sēklu reģistrā piedāvātās sēklas ir nepietiekami. Ir saimnieki, kuri speciāli gaida, kad no reģistra sēkla ir izpārdota un tad prasa atļauju konvencionālās sēklas sēšanai. Bet ir arī jāsaprot lauksaimnieks, kāpēc viņš nereti pērk konvencionālo sēklu. Saimnieks uzskata, un daļēji tas ir pareizi, ka šī sēkla ir lielāka, spēcīgāka pirmajā gada izaugt. Citi teic, ka bioloģiski izaudzētā sēkla ir vairāk izcietusi, norūdījusies un vairāk piemērota skarbiem dabas apstākļiem. Ja palielina ražību ar mēslojuma izmantošanu, tostarp, kūtsmēsliem, ir jāiet otrs ceļš – mums ir vajadzīgas augstas kvalitātes un labi pabarotas sēklas. Arī viens no mūsu biedriem, eksperimentējot, ieguldot augsnē un mēslojot, ir nonācis līdz tam, ka viņa bioloģiski audzētās sēklas kvalitāte ir tikpat laba vai pat labāka, nekā konvencionālā sēkla, ko vairs nevajag pirkt. Te ir arī akmentiņš sēklaudzētāju lauciņā – mums vajag arī spēcīgas bioloģiskās sēklas, tādas, kas ir pabarotas, augušas labā augsnē. To nepietiek. Šī iemesla dēļ pērk konvencionālās sēklas. Ja vēlamies audzēt ekstensīvi, bez mēslošanas, tad bioloģiskā sēkla būtu labāka tāpēc, ka piemērota šādiem apstākļiem. Lai celtu ražību, mēslotu zemi, ir jāpāriet no konvencionālās sēklas uz bioloģisko, bet tai ir jābūt pabarotai un augušai piemērotos apstākļos.

Sēklaudzētāju asociācijā esam diskutējuši par to, ka jābūt valsts finansējumam dažādu sēklu piemērotības pētījumiem Latvijas apstākļiem, piemērotāko audzēšanas tehnoloģiju ieteikumiem. Citās valstīs esam redzējuši, ka saimnieki dažus eiro no katra apstrādātās zemes hektāra maksā pētniekiem dažādu viņiem svarīgu izaicinājumu pētīšanai. Mēs kooperatīvā šādu iespēju vēl neesam vērtējuši. Mēs, latvieši, no vienas puses, uzticamies, bet, no otras puses, neuzticamies. Zviedrijā ir konsultanti, kuri dodas pie lauksaimniekiem, notiek pētījumi, tostarp pēta tehnoloģijas un sēklas. Lauksaimnieki viņiem par šo pakalpojumu maksā. Un uzticas. Ja Latvijā nebūs finansējuma, nekas nenotiks. Atbalstam pētniecībai ir jānāk no ministrijas vai lauksaimniekiem. Par to ir jādiskutē. Ja nāk no ZM, tāpat tā ir lauksaimnieku nauda. Manuprāt, vislabāk būtu, ja izdotos pārliecināt lauksaimnieku maksāt par viņam sniegto pakalpojumu. Ja naudu vienkārši novilks no platību maksājumiem, saimnieki neuzticēsies tam, kur nauda aizies, ka to apsaimniekos. Ir jābūt piedāvājumam, kas nāk no AREI, no kooperatīviem, no LLKC. Patlaban nav, kas sper pirmo soli.

Kādas ir kooperatīva nākotnes ieceres?

Strauji augt un sniegt arvien lielāku labumu grozu saviem biedriem. Jau pavisam drīz pieņemsim darbā un apmācīsim agronomu, kurš palīdzēs ar padomiem ražības celšanā. Nākamajos gados esam iecerējuši divkāršot kooperatīva naudas apgrozījumu. Vēlamies arī turpmāk būt vislielākais bioloģisko graudu audzētāju kooperatīvs.

Kooperatīvā fokusējamies uz pārdošanu un ražības celšanu. Mūsu galvenais darbības mērķis ir palielināt bioloģiskajam zemniekam peļņu no hektāra – gan palielinot ražību, gan saņemot labāku pārdošanas cenu, gan arī palīdzot sarūpēt rezerves daļas un citus darbam vajadzīgos produktus par vislabākajām cenām.

Rakstu lasi žurnāla “Agrotops” maija numurā 2023.