Jānis Garančs pirms 25 gadiem uzņēmumā Aloja-Starkelsen sāka karjeru no pašas apakšas. Tagad viņš ir vie ns no zinošākajiem bioloģijas pārtikas nozares ekspertiem Baltijā.
Līdz ar Ukrainas karu parādās paziņojumi, ka pārtikas nozare Eiropā ir destabilizēta. Industriālās lauksaimniecības lobijs vienoti uzstāj, ka jāatsakās no Zaļā kursa, otra puse aicina rīkoties tieši pretēji un darīt vairāk, lai krasi samazinātu atkarību no resursiem, kas līdz šim ieplūduši lauksaimniecībā no Krievijas un Baltkrievijas. Kā tu redzi šo situāciju?
Ir jānodala situācija pašlaik, kad Eiropā notiek karš un ne tikai pārtikas, bet arī daudzas citas piegāžu ķēdes ir pārtrauktas. Taču, ja skatāmies ilgtermiņā, tad nevajag pārspīlēt Krievijas ietekmi. Šī valsts ir liela, bet tās ietekme uz pasaules ekonomiku nav tik nozīmīga. Mums šeit, Baltijā, var šķist ārkārtēji, ka tik liels piegādātājs pēkšņi izkrīt, bet, ja skatāmies pasaules vai pat tikai Eiropas līmenī, Krievijas nozīmīgums strauji sarūk. Pielāgojot piegāžu ķēdes jaunajai realitātei, mums kardināli nekas nav jāmaina savā ilgtermiņa redzējumā, jo planētas sasilšana taču turpinās. No Zaļā kursa atteikties ir nepareizi. Esmu optimists un domāju, ka karš neilgs gadiem, tāpēc jāturpina virzīties uz ilgtspējīgu ekonomiku, lauksaimniecību un pārtikas piegādes ķēdēm.
Kā Aloja-Starkelsen izjūt jauno situāciju tirgos līdz ar karu Ukrainā? Vai uzņēmumam ir saites ar Krieviju un Baltkrieviju?
Mēs tiešā veidā bijām atbildīgi par Zviedrijas izejvielu izplatīšanu arī Baltkrievijā. Taču tā ir ļoti neliela daļiņa no mūsu kopējā biznesa. Savu ražoto produkciju, ko pārstrādājam Alojā, līdz šim austrumu virzienā neesam pārdevuši vispār. Līdz ar to mūsu uzņēmums ir ietekmēts drīzāk tādā veidā, ka ir pārtrūkušas piegādes celtniecības materiāliem, metālam. Mūsu uzņēmuma pamatuzdevums ir iegādāties izejvielas no tuvākās apkārtnes 300-400 kilometru rādiusā, taču no Krievijas izejvielas neesam iepirkuši. Uz cenu pieaugumu, ko pašlaik piedzīvojam, varam skatīties tā, ka tās vairāk pietuvojas reālajām izmaksu pozīcijām, jo šīs ļoti lētās izejvielas, kas Eiropā ienāca no Krievijas, Kazahstānas, Ukrainas, neatspoguļoja patiesās izmaksas, kādas būtu, ja tās tiktu saražotas Eiropā. Šodienas cenas patieso situāciju atspoguļo labāk. Līdz ar to turpmāk Baltijas zemnieki kļūs konkurētspējīgi ES tirgū.
Vai tādējādi, ka spēcīgāk izpaudīsies tendence pārcelt izejvielu iepirkumus no trešajām valstīm uz Eiropas Savienību?
Es to neglobalizētu. Ir atsevišķas pozīcijas pārtikas tirgū, kur šo valstu produkcijas īpatsvars bija nozīmīgs. Piemēram, gandrīz visas bioloģiskās zemenes Eiropā nāca no Ukrainas. Šajās pozīcijās ietekme būs, taču kopumā ķēdes pārrāvums tikai acumirklīgi šķiet ievērojams – mums nav sāls un sodas! Šis efekts ir īslaicīgs, jo līdzšinējā piegādes ķēde zemo izmaksu dēļ nāca no austrumiem, bet ir arī citi ceļi.
Kā Baltijas loma varētu pastiprināties?
Faktiski tas notika jau pirms šī kara, jo Eiropas patērētāji vairāk sāka pievērst uzmanību tam, lai bioloģiskie produkti būtu vietējas izcelsmes vai vismaz nāktu no Eiropas Savienības. Patērētāji arvien biežāk aizdomājās par to, ka daudz bioloģisko produktu tiek importēts no citiem pasaules reģioniem. Līdz ar to likumsakarīgi, ka pieprasījums pēc Baltijas bioloģiskās produkcijas tikai pieaugs.
Bioloģiskā lauksaimniecība ir pamats visiem nākotnes trendiem pārtikā, jo nav iespējams izveidot ilgtspējīgu ilgtermiņa sistēmu, ja tā nebalstās uz bioloģiskajiem pamatprincipiem.
Jānis Garančs
Kādēļ šis aspekts – koncentrēties uz ES vietējo tirgu – ir kļuvis tik svarīgs?
Ja bioloģiskie zirņi ir izaudzēti Kanādā, bet pārstrādāti Ķīnā, un tad olbaltuma koncentrāts nonāk Eiropā, tas joprojām ir bioloģisks, bet ilgtspējas ziņā šāds augu izcelsmes olbaltums, pieļauju, ir sliktāks nekā vietēji izaudzēta vista. Otrs aspekts ir uzticamība sertifikācijas sistēmām ārpus ES. Šeit ir izveidota ļoti skaidri definēta un skrupuloza kontroles un izsekojamības sistēma, taču trešajās valstīs tā ne vienmēr ir. Pēdējā laikā bijis daudz skandālu, kad veseliem kuģiem produkcija tiek desertificēta tāpēc, ka tiek atklāta krāpniecība ar bioloģiskajiem produktiem. Tas ir ievērojami iedragājis uzticamību bioloģisko produktu piegādēm no trešajām valstīm, bet šajā situācijā, es teiktu, ka tā ir jau pavisam sabrukusi. Produkts, kas ir nonācis veikala plauktā, ir izkontrolēts un drošs, jo krāpniecības gadījumi patērētāju parasti neskar – tie apstājas jau ostā, kur kuģi neizkrauj.
Kā Aloja-Starkelsen ietekmējusi īpašnieku maiņa? Un kā tā ietekmēs bioloģisko izejvielu pārstrādi?
Uzņēmums ir lēcienveida izaugsmes procesā. Paplašinām darbības virzienus un palielinām apjomus. Bijām kļuvuši par vadošajiem bioloģiskās kartupeļu cietes piegādātājiem, esam uzsākuši zirņu un pupu olbaltuma koncentrāta ražošanu, bet mūsu mērķis ir iet tālāk un kļūt par starptautisku spēlētāju ilgtspējīgu pārtikas risinājumu jomā. Jo ir būtiski nepazaudēt vides, sociālo un ekonomisko ilgtspēju. Ir piemēri, kad viss cits tiek nolikts malā, būtisks ir tikai bioloģiskais sertifikāts. Visvairāk tas attiecas uz trešo valstu piegādātājiem, kam ar šo sertifikātu pietiek, lai ienāktu ES tirgū. Neskatoties uz transportēšanu vai resursu patēriņu, lai iegūtu produktu. Mēs gribam saglabāt ilgtspēju kā pamatvērtību, jo bez tās zūd jēga transformācijai uz bioloģisko ražošanu. Piemēram, ja nevaram simtprocentīgi jaunās rūpnīcas darbu nodrošināt ar bioloģiskajām izejvielām, ražosim gan bio, gan nebio produktu – lai nezaudētu uzņēmuma efektivitāti. Tāpēc skrupulozi skatāmies, lai pārējie zirņu un pupu piegādātāji būtu vietējās un integrētās saimniecības, pieprasām ilgtspējas sertifikātu ISCC Plus. Jau piecus gadus atristām zirņu segmentu, pārstrādājām tikai bioloģisko produkciju. Līdz ar jauno līniju situācija mainās. Runājot par kartupeļu cietes ražošanu, 50-60 procentu no pārstrādātajiem kartupeļu apjomiem ir bioloģiski.
Ir gadījumi, kad cilvēki pāriet uz augu izcelsmes vai bioloģisku produktu, neskatoties uz to, kā tas izskatās, kāda ir tekstūra, cik ilgi to var uzglabāt, vai garšo. Daļa pircēju ir gatavi upurēt pārtikas organoleptisko kvalitāti tāpēc, ka produkts ir zaļš. Manuprāt, tas nav pareizais ceļš. Ēdienam ir jābūt zaļam un garšīgam vienlaikus. Piemēram, ir tādi vegāniskie burgeri, kas ir garšīgi un forši, bet citi atgādina vienkārši zirņu plāceņus. Zaļais nevar būt kā attaisnojums zemākai kvalitātei.
Bioloģiskie pārtikas produkti nav solis atpakaļ – nevaram atteikties no attīstības. Pareizais virziens ir izmantot mūsdienu zinātni, lai bez rupjas ķīmiskas iejaukšanās gatavotu kvalitatīvus produktus. Un tas ir Aloja-Starkelsen izvēlētais ceļš. Nevis vienkārši ražojam kartupeļu cieti vai zirņu un pupu olbaltuma koncentrātu, bet radām jaunus pārtikas produktu risinājumus. Veidojam augu izcelsmes saldējumu, sieru, gaļas un olu aizvietotājproduktus. Mūsu vegāniskā majonēze ir pat garšīgāka nekā klasiskā! Ja mēs izmantojam, piemēram, pelēko zirņu olbaltuma emulģējošās īpašības, vairs nav nepieciešami ķīmiski modificēti produkti, jo labo tekstūru iegūstam no risinājumiem, ko piedāvā daba.
Vai vari teikt, ka pelēko zirņu produkti pēc pirmajiem gadiem beidzot Eiropā ir saprasti?
Mēs neejam vieglāko ceļu un nekopējam esošus produktus, kam jau ir gatavs tirgus. Turklāt izvēlējāmies iegūt olbaltumu sausajā separācijā, kam ir daudz priekšrocību ilgtspējas ziņā, jo mitrajā separācijā uz katru kilogramu zirņu jāpatērē vismaz 15 litru ūdens un pēc tam tas ir jāiztvaicē, patērējot enerģiju. Interese par mūsu produkciju ir milzīga, tostarp no vislielākajiem Eiropas un pasaules ražotājiem. Esmu pārliecināts, ka pelēkajiem jeb brūnajiem zirņiem, kā mēs tos saucam, ir nākotne. Sausajā separācijā minerālvielas un vitamīni saglabājas ari olbaltumvielu koncentrātā. Pelēkos zirņus novērtējuši jau daudzi klienti, jo koncentrāts sanāk labāks nekā no dzeltenajiem. Bet ne visi atzīst pelēkos zirņus, jo ikviens cilvēks ir visai konservatīvs attiecībā uz to, ko liek mutē. Ja nekad neesi dzirdējis par pelēkajiem zirņiem, var rasties jautājums, kāpēc tie būtu jāēd. Dažādās Eiropas valodās tos sauc atšķirīgi – par lauka zirņiem, pat par lopu zirņiem. Mēs lietojam nosaukumu brūnie zirņi. Tagad tos nepazīst gandrīz nekur, lai gan pirms 150-200 gadiem tos ēda visā Eiropā, jo dzelteno zirņu tolaik vēl nebija. Mēs faktiski atdzīvinām pelēkos zirņus, līdzīgi kā pirms dažiem gadiem tika reanimēta spelta. Pelēkie zirņi ir pākšaugu spelta. Pākšaugu līnijā pārstrādājam trīs veidu izejvielas – dzeltenos zirņus, pelēkos zirņu un lauka pupas. Visas izejvielas pamatā nāk no Latvijas, bet tepat aiz meža ir Igaunija, tādēļ, protams, sadarbojamies arī ar Igaunijas zemniekiem. Mums ir iestrādes arī Lietuvā. Plānojam kļūt par vienu no vadošajiem ilgtspējīgu izejvielu ražotājiem, līdz ar to mēs negrasāmies apstāties pie šīs vienas pākšaugu līnijas, mērķis ir būvēt vēl vismaz divas. Skaidrs, ka izejvielas būs nepieciešamas no visas Baltijas.
Vai sadarbības principi ar zirņu audzētājiem ir līdzīgi kā ar kartupeļu audzētājiem? Vai un kā stimulējat bio zemniekus izvēlēties audzēt pākšaugus?
Daļa pākšaugu audzētāju audzē arī cietes kartupeļus, bet daļa ir jauni. Atšķiras pārstrādes cikls. Rudenī iepērkam visus kartupeļus, pārstrādājam un noliktavā uzglabājam cieti. Ar zirņiem process ir pretējs – noliktavā glabājas zirņi, jo koncentrātam ir īsāks derīguma termiņš. Zirņu un pupu piegādes notiek visu gadu. Zemniekiem regulāras piegādes, protams, ir izaicinājums. Viens no mūsu partneriem ir kooperatīvs Jurgensburg Agro, integrētajiem produktiem – VAKS.
Jau pašlaik piedāvājam slēgt piegādes līgumus uz rudeni. Mūsu sadarbības partneri kooperatīvi piedāvā izdevīgus noteikumus pirmapstrādei un glabāšanai. Zemniekiem ir stabils un drošs noiets. Piegādes noteikumus ir izmainījusi kara situācija, jo ir parādījies liels nezināmais – energoresursu cena. Ātri reaģējām un ielikām degvielas cenas izmaiņas komponenti gan kartupeļu, gan pākšaugu līgumos. Ja degvielas cena mainīsies, mūsu iepirkuma cena tai sekos, un zemnieks nepaliks viens pats šajās grūtībās.
Turpinājumu lasi žurnāla BIOLOĢISKI 2022. gada aprīļa numurā