ZAUBES PAGASTA SAIMNIEKS KASPARS BOKTA, KONKURSA “SĒJĒJS 2021” LAUREĀTS NOMINĀCIJĀ “BIOLOĢISKĀ LAUKU SAIMNIECĪBA”, AR AUGKOPĪBU DARBOJAS KOPŠ 2014. GADA UN KOPŠ 2022. GADA FEBRUĀRA IR VISLIELĀKĀ BIOLOĢISKO LAUKSAIMNIEKU KOOPERATĪVA “JURGENSBURG AGRO” PADOMES PRIEKŠSĒDĒTĀJS. SAIMNIEKS GAN PATLABAN SAVĀ SAIMNIECĪBĀ SIA “FOREST FOX” DARBOJAS VIEN AR INTEGRĒTO METODI. IEMESLS IR BŪTISKAIS BIOLOĢISKO KULTŪRAUGU UN BIOLOĢISKO PĀRTIKAS PRODUKTU PIEPRASĪJUMA KRITUMS, KAS ROSINĀJA ARĪ GRAUDAUGU UN PĀKŠAUGU CENAS KRITUMU. KASPARS BOKTA INTERVIJĀ “AGRO TOPAM” STĀSTA PAR KOOPERATĪVA IECERI KOPĀ AR PARTNERIEM SĀKT JAUNAS PĀRSTRĀDES RŪPNĪCAS BŪVNIECĪBU, KĀ ARĪ UZSVER KOOPERĀCIJAS SVARĪGUMU LAUKSAIMNIEKU NAUDAS IENĀKUMU PALIELINĀŠANĀ.
ULDIS GRAUDIŅŠ
Vadāt Latvijas vislielāko bioloģisko lauksaimnieku kooperatīvu, tomēr pats no bioloģiskā saimniekošanas modeļa atteicāties
Biju viens no lielākajiem bioloģisko graudu ražotājiem. Ražošanā ieguldīju milzu naudu, pirku tehniku, tostarp kombainus un traktorus. Darbojos melnu muti. Man pašam, nevis valstij vai Eiropas savienībai, patlaban ir jāatmaksā agrāk ņemtie kredīti. Ko darīt, ja naudas ienākumi no pārdošanas, valsts un ES atbalsta neiet kopā ar izdevumiem? Man ir jāuztur ģimene, bērni jālaiž skolā. Ja nav stabilitātes un prognozējamības, kāda man ir motivācija darboties ar bioloģisko lauksaimniecību? Kāds zaļais kurss, ja bioloģisko graudu cena ir par 30% mazāka nekā konvencionālo graudu iepirkuma cena? Pērn bilanci kaut cik izvilka saimniecības konvencionālā daļa, lai gan arī tā bija mīnusā. Šajā gadā pilnīgi izsala visi ziemas rapšu sējumi 300 hektāru platībā. Viss ir jāpārsēj. Kas to kompensēs? Kompensācijā par pērn dabas radīto postu maksāja deviņus eiro par hektāru, tomēr faktiskās izmaksas bija 300 eiro! Labāk būtu naudu novirzījuši apdrošināšanas atbalstam. Neesam nekādi fanātiķi, kuru mērķis ir akli visu pārveidot. Vilciens ripo tālāk, mums ir jāizdara savi secinājumi. Tie būs balstīti uz matemātiku, ekonomiku. Reālās stratēģiskās lietas parāda realitāti. Ja neplānosim plašākā mērogā, nemainīsim domāšanu, mēs mocīsimies tāpat arī turpmākos gadus! Nekas nemainīsies. Ir radikāli jāmaina valsts, cilvēku un saimnieku domāšana.
Kaspars Bokta: “Ir radikāli jāmaina valsts, cilvēku un saimnieku domāšana.”
Kooperatīva “Jurgensburg Agro” iecerētā pārstrādes rūpnīcas būvniecība varētu būt labs domāšanas maiņas piemērs
“Jurgensburg Agro” ir vislielākais un pirmais Latvijā atzītais bioloģisko saimnieku plaša mēroga kooperatīvs ar 75 biedriem. Kopējā biedru apsaimniekotā platība ir 22 000 ha zemes. Agrāk bija vairāki mazi veidojumi bez plaša tvēruma un redzējuma. “Jurgensburg Agro” ir veidojies uz kooperatīva “Biograuds” bāzes, kura veidotāju mērķis pirms vairākiem gadiem bija apvienoties auzu eksporta kravas noformēšanai. Vairākus gadus kooperatīvs nīkuļoja, tad mainījās viss vadības sastāvs. Sākām strauju izaugsmi – no 22 biedriem līdz 75 ar vairāk nekā 2,5 miljonu eiro naudas apgrozījumu. Esam iecerējuši šo apgrozījumu nākamo gadu laikā dubultot vai pat trīskāršot. Mērķis ir radīt labumu grozu kooperatīva biedriem tādā mērogā, lai varētu optimizēt visas iespējamās pašizmaksas pozīcijas, tostarp attiecībā uz tehnisko nodrošinājumu zemes apstrādē. Vēlamies saviem biedriem nodrošināt visu nepieciešamo infrastruktūru, toskait pirmapstrādes kompleksus, kas spēj pieņemt visu izaudzēto ražu, iztīrīt un glabāt to, konsolidēt līdz pārdošanas brīdim. Patlaban ir izveidoti četri pieņemšanas kompleksi dažādās Latvijas vietās, kur biedriem nodrošinām graudu pirmapstrādes pakalpojumus. Esam iecerējuši jau nākamo divu gadu laikā nodrošināt brīvajam tirgum augstas kvalitātes sēklu. Tas nozīmē, ka ražojam to kā izejvielu un arī paši gatavojam attiecīgā līmenī, darbojoties ar profesionālām iekārtām, piemēram, fotoseparāciju. Tas prasa milzīgu naudas ieguldījumu. Arī pārstrādes rūpnīcas būvniecība ir iecerēta nākamo divu gadu laikā. Rūpnīca pārstrādās mūsu kooperatīva biedru un arī citu saimnieku audzēto ražu. Vissvarīgākais mērķis ir radīt pievienoto vērtību pašu audzētajiem produktiem. Vislielākā Latvijas ilgtermiņa problēma ir izaudzēto graudu pārdošana bez pievienotās vērtības. Graudus ved uz ostu vai pārdod dažiem pārstrādes uzņēmumiem. Latvijā bioloģisko un arī integrēti audzēto graudu pārstrādes, ja neskaita “Dobeles dzirnavnieku” un “Aloja Starkelsen” ražotnes, nav. Tādējādi arī konkurētspējas citām produktu grupām īsti nav. Latvijā pārstrādei paliek vien maza daļa no izaudzētās ražas. Mūsu vissvarīgākais mērķis ir, lai iespējami ātrāk attīstītos lielāki un mazāki eksportspējīgi graudu pārstrādes uzņēmumi, lai to, ko pašiem nevajag, pārstrādājam ar pievienoto vērtību. Patlaban šo pievienoto vērtību savāc Nīderlande vai Vācija, vai jebkura cita valsts, kas pērk mūsu saimnieku audzēto labību. Svarīgi ir šo pievienoto vērtību atstāt savā valstī. Zemnieks Latvijā, ne tikai kooperatīva biedrs, uzņemas visus iespējamos riskus dabas apstākļi, apgrozāmie līdzekļi, ražas kulšana un pārdošana. Visu pievienoto vērtību galvenokārt nosmeļ pārpircēji. Tie ir vai nu uzpircēji, kas uzpērk un pārdod tālāk, konsolidē daudzumu tāpēc, ka viņiem ir apgrozāmie līdzekļi, vai pievienoto vērtību paņem pārstrāde. Tai ir jābūt zemnieku rokās.
Latvijā audzētie graudi galvenokārt nonāk tā sauktajās trešajās valstīs, tostarp Nigērijā un Marokā. Bioloģisko graudu tirgi ir citi. Eiropas savienības dalībvalstīs graudaugu produktu tirgus ir piesātināts. Kā šī pārstrādes rūpnīca varēs konkurēt?
Tā būs universāla rūpnīca gan bioloģiskās, gan arī konvencionālās ražas pārstrādei. Būvēt specifisku rūpnīcu tikai bioloģiskajiem produktiem ir ļoti liels risks. Mums ir jābūt maksimāli universāliem ar spēju pakāpeniski audzēt pārstrādāto produktu daudzumu. Ja koncentrējamies vienā virzienā, ļoti riskējam ar fokusēšanos ļoti šaurā nišā un arī ar naudas ieguldījumu. Mūsdienas prasa ļoti ātru pielāgošanos tirgū notiekošajām izmaiņām. Nevaram ražot, piemēram, tikai rudzus. Ir jādara viss, lai var pārstrādāt un eksportēt visus Latvijas zemnieku audzētos kultūraugus. Ja mēs to neizdarīsim, nevarēsim zemniekam maksāt konkurētspējīgu cenu, kā to dara, piemēram, Vācija un Itālija, kur iepirkuma cenas bioloģiskajiem produktiem ir būtiski augstākas nekā Lat- vijā. Arī atbalsts augkopībai ir daudz lielāks. Iemesls – viņiem ir pārstrāde un viņi savā valstī rada pievienoto vērtību. Mēs to nedarām gadiem ilgi. Tā ir liela stratēģiskā kļūda! Mēs reāli zaudējam konkurētspēju un pievienoto vērtību gan darbaspēka, gan visādā citādā ziņā, ko varam atstāt Latvijai. Tas ir tas, kas jāmaina! Ostas mums ir, dzelzceļš ir, sauszemes transporta iespēja ir, ģeogrāfiskais novietojums arī ir labs.
Mūsu priekšrocības salīdzinājumā ar Rietumeiropas ražotājiem ir vairākas. Pirmām kārtām – loģistika. Viena lieta ir aiz- vest graudus no Latvijas uz Nīderlandi, kur ir izveidotas loģistikas ķēdes, graudiem pievieno vērtību, darbaspēka izmaksas, viss ir tur. Nākamā svarīgākā lieta – mūsu veidotā pārstrāde būs modernāka, pārdomātāka nekā agrāk būvētie uzņēmumi citās valstīs. Esam iecerējuši darbināt visjaunākās un modernākās iekārtas, izmantot visjaunākās tehnoloģijas. Esam iecerējuši diezgan robotizētu rūpnīcu, kur mazāk būtisks būs cilvēciskais faktors. Šāda pieeja ļaus ražot daudz efektīvāk, būsim konkurētspējīgāki.
Vai Itālijas vai kādas citas ekonomiski attīstītas valsts pircēji gribēs pirkt, piemēram, no Latvijā audzētajiem graudiem ražotos miltus?
Ekonomiski attīstītajās valstīs politika ir ļoti vienkārša – vispirms pieprasītos produktus pērkam no savas valsts. Vien tad, ja kaut kā nepietiek, pirksim no citiem. Tā rīkojas Skandināvijā, vecās ES dalībvalstis, Lietuva, Polija. Šīs valstis pirmām kārtām dara visu, lai pārstrādātu savu zemnieku ražotos produktus. To mūsu bāleliņi līdz šim nav sapratuši. Vēl aizvien valsts līmenī neesam to apjēguši. Kad tas mainīsies? Kamēr saņemam ES atbalstu, ik dienu pie tā bija un ir jāstrādā. Nav runa par “Jurgensburg Agro”, bet par valstisku politiku. Katrā reģionā būtu jābūt vietai, kur zemnieks atdod ražu, kur tālāk tai pievieno vērtību, saplāno, aizved uz ostu vai turpat visu iepako, kā “Dobeles dzirnavnieks” darbojas. Vien mērogs cits. No Latvijas nedrīkstētu eksportēt nevienu graudu bez pievienotās vērtības. Viss, ko Latvijā zemnieks spēj izaudzēt, šeit būtu jāpārstrādā, jāiepako un jāpārdod.
Labs piemērs ir Alda Ločmeļa ZS “Kotiņi”. Aldis pakāpeniski attīsta pārstrādi un savā saimniecībā produkcijai pievieno vērtību. Tā ir jārīkojas plašākā mērogā. Un ir jābūt eksportspējīgam produktam. Latvijas tirgus ir ļoti mazs. Tas nevar visiem zemniekiem palīdzēt un būt interesants starptautiskajiem spēlētājiem, lielajiem tirgiem. Ja neradīsim daudzumu, kas būs interesants lielajiem starptautiska mēroga pircējiem, aizvien būsim nekonkurētspējīgi. Piemēram, Lietuvas kooperatīvs “Auga” ir izveidojis un starptautiski labi ievirzījis savu zīmolu. “Auga” naudas apgrozījums ir tuvu miljardam eiro. Kāpēc mēs to nevaram paveikt? Tā ir tipiskā lat- viešu nespēja apsēsties pie viena sarunu galda, vienoties par lietām, kas novedīs pie rezultāta. Mums ir jāmācās no labākajiem piemēriem. Skandināvijas valstīs zemniekiem pieder ne tikai pārstrāde, loģistika, bet arī pirmapstrādes kompleksi un nereti arī lielveikali. Viņiem ir ļoti spēcīgi attīstīts lobijs savu produktu pārdošanai savos tīklos. Primāri pārdod vien savā valstī ražoto. Gandrīz neko neiepērk no malas. Pērk vien to, ko paši nespēj saražot. Mums ir jārīkojas tieši tāpat. Jādara viss, lai pirmām kārtām lobētu mūsu pašu Latvijas uzņēmumu ražotos produktus. Ir apsveicami, ka šajā virzienā jūtu politisko vilkmi. Patlaban beidzot runā, ka pie produkta cenas zīmes ir jāpieliek izcelsmes valsts karodziņš.
VISLIELĀKĀ LATVIJAS ILGTERMIŅA PROBLĒMA IR IZAUDZĒTO GRAUDU PĀRDOŠANA BEZ PIEVIENOTĀS VĒRTĪBAS.
Vēl viens stratēģiskais nosacījums ir zīmols. Latvijas produktus nepazīst, jo tos ražo salīdzinoši mazā daudzumā. Iespējams, “Dobeles dzirnavnieku” zina plašāk. Ar valsts atbalstu ir jārada kopējs zīmols, ar ko esam eksportspējīgi un kam būtu starptautiskajā tirgū atpazīstams nosaukums. Šāds zīmols garantēs zināmu drošību, kvalitāti un izsekojamību. Tam ir jābūt diezgan lielā mērā atbalstītam. Ja mēs katrs par sevi atsevišķi būvējam šādu zīmolu, būs ļoti dārgi un ilgi. Tas jādara valsts mērogā. Ir jābūt vienam zīmolam, caur kuru Latvijas zemnieks izaudzēto un pārstrādāto produktu pārdod un organizē eksportu. To redzu arī stratēģiski. Katrā valstī ir šāda veida valsts atbalstīti zīmoli. Var saslēgt ļoti daudz zīmolu kopā, zīmolam ir jābūt pareizi un spēcīgi izveidotam. Visiem mūsu valsts atbalsta kanāliem, tostarp vēstniecībām visā pasaulē, tas būtu jāizplata. Skaisti skan, cits jautājums – kā reāli īstenot dzīvē? Ir vajadzīgs milzīgs naudas ieguldījums, liela administratīvā komanda, lai profesionāli šo zīmolu izveidotu un uzturētu.
Latvijā bija mēģinājumi ar “Zaļo karotīti” un citi brīnumi. Kas vairs to atceras un pazīst? “Zaļo karotīti” labākajā gadījumā zina pāris procenti no sabiedrības. Vai to zina Lietuvā, Vācijā, Ķīnā vai Dubaijā? Par ko mēs vispār runājam? Tas manā uztverē ir ļoti nepareizi izmantots resurss. “Zaļā karotīte” nav starptautiski atpazīstams zīmols, turklāt tas ir novecojis. Ir jāizveido “Coca Cola” vai “Apple” līmeņa zīmols, ar kuru mūs pazīst kā pārtikas produktu ražotāju. Ja turpināsim turpmāk domāt tikai saimniecības mērogā, finansiāli un visādi citādi dalāmies reizinātājos. Ir jābūt kopējai stratēģijai, kopējam virzienam.
Patlaban saistībā ar sankcijām un valsts īstenoto ostu politiku mūsu ostas un dzelzceļš faktiski atrodas dīkstāvē. Pārvadāto kravu kritums ir dramatisks, cilvēkus masveidā atlaiž un vēl atlaidīs no darba. Vesela nozare ir jāuztur, tā darbojas ar nelielu jaudu. Mēs nekādā veidā nevēlamies atbalstīt agresiju Ukrainā, tomēr stāsts ir par to, ka mūsu tautsaimniecība cieš ļoti lielus zaudējumus. Ir jārod pievienotā vērtība un jāliek ostām darboties ar to resursu, kas Latvijā ir. Tie ir ne tikai meži, graudi, tā ir arī pārstrāde ar pievienotās vērtības radīšanu no tā, ko paši spējam izaudzēt un saražot. Vien tad varam atdzīvināt ostas, kaut kādu iekš- zemes loģistiku pārorientēt. Pretējā gadījumā vienu pēc otra iznīcinām naudas plūsmas avotus.
Kādi varētu būt iecerētās rūpnīcas ražotie produkti?
Notiek pārrunas, visu laiku dodamies uz mācībām, pēdējo trīs gadu laikā devāmies uz pasaulē lielākajām izstādēm. Ļoti daudz naudas esam ieguldījuši, lai saprastu, kā darbojas tirgus un pēc kā varētu būt pieprasījums. Apstākļi ir mainīgi. Kovidpandēmija ļoti mainīja ēšanas paradumus un pieprasījumu. Arī sekojošais karš. Patlaban pircējs vērtē produkta cenu, nevis kvalitāti. Ir kritusies cilvēku pirktspēja. Mēs varam būt konkurētspējīgi vien tad, ja spējam ražot vajadzīgos produktus ne tikai lētāk, bet arī labākā kvalitātē un pietiekami jēdzīgā daudzumā. Būtu jākoncentrējas uz lietām, ko Latvijas zemnieks var izaudzēt. Mēs patlaban kooperatīvā virzāmies uz to, lai vispirms pārstrādātu kooperatīva potenciāli ražoto produkciju ar mērķi tāda veida pārstrādes opcijas attīstīt aizvien vairāk. Tad mēs varēsim samaksāt zemniekam daudz vairāk, un tas viņam dos motivāciju audzēt konkrētus produktus un plānot atšķirīgi.
Patlaban ir uzprojektēta pārstrādes rūpnīca, tiek slīpētas pēdējās tehnoloģisko līniju nianses. Ir sākta sadarbība ar finanšu attīstības institūciju “Altum”, kur notiek pārrunas par projekta finansēšanu un būvniecību. Protams, mēs ceram, ka kooperatīvi šāda veida ražošanas attīstībai varēs saņemt atbalstu no valsts. Patlaban ražotnes būvniecībai vajadzīgie doku- menti ir gala stadijā, tos slīpē, lai varētu izvēlēties pareizo tehnoloģiju konkrēto kultūraugu pārstrādei. Kad būs skaidrība ar projekta dokumentāciju, tad būs skaidrs arī vajadzīgais naudas ieguldījums. Provizoriski tas patlaban iezīmējas. Interesi iesaistīties tāda veida projekta īstenošanā ir izrādījuši arī iespējamie investori. Sarunas ir veiksmīgas, tās ir nonākušas līdz stadijai, kad veidojas kopējais budžets un naudas plūsma šāda projekta īstenošanai.
Vai interese iesaistīties pārstrādes projektā ir arī citiem kooperatīviem?
Vēlos atzīmēt ļoti labo sadarbību ar kooperatīvu “VAKS” un tā vadītāju Induli Jansonu. Regulāri diskutējam un vērtējam šāda veida potenciālās sadarbības elementus. Saslēdzoties kopā mūsu kooperatīvam un “VAKS”, rodas milzīga izejvielas bāze, kas var būt kā garantēta plūsma šāda veida pārstrādei.
Mēs arī ikdienā sadarbojamies ar “VAKS”. Tas ir labs piemērs, ka kooperatīvs darbojas ne tikai ar saviem biedriem, bet arī ar citiem kooperatīviem. Mūsu kooperatīva biedri ir pat citi kooperatīvi. Sadarbība notiek daudzos virzienos – ar sēklu, informācijas apmaiņu, plānošanu, reģionālo sadarbību un loģistiku. Diskutējam par kopējo redzējumu uz nozari un procesu efektivizāciju un optimizāciju. Respektīvi, tiek strādāts pie tā, lai zemniekam palīdzētu mazināt pašizmaksu, padarītu pieejamākus pakalpojumus un radītu iespējami labāku labumu, pakalpojumu grozu, ar ko zemnieks jūtas ērti. Svarīgi, lai saimniekam vairāk naudas paliktu savas saimniecības izaugsmei.
Ražojot augstākas pievienotās vērtības produktu, varēsim zemniekam maksāt augstāku iepirkuma cenu. No kooperatīva biedriem garantēti pirks ražu. Tas nozīmē, ka viņi var plānveidīgi audzēt un ar kaut ko rēķināties. Viņi nebūs pakļauti vispārējām tirgus svārstībām, bet plānveida iepirkumam atbilstoši rūpnīcas jaudai un atbilstoši pārdošanai, ko kooperatīvs sakārtos citās valstīs un vietējā tirgū.
Šajā gadā par miljonu eiro nopirkām tehniku, ar ko sniedzam pakalpojumus kooperatīva biedriem. Mērķis ir visu saplānot un caur to optimizēt darbaspēka, tehniskās un arī mēslojuma un degvielas iepirkuma izmaksas. Esam ceļā uz šādu darbības modeli.
Vai šajā plānošanas periodā ir cerība saņemt valsts atbalstu iecerētās rūpnīcas būvniecībai?
Vispārējā kārtībā pieejamā nauda ir lauksaimnieku, tostarp kooperatīvu, izaugsmei un citiem mērķiem. Ir radikāli jāmaina lauksaimniecības finansējuma politika. Mums vienīgais nacionālais balsts ir “Altum”. Ir jādara viss iespējamais tā stiprināšanai un padarīšanai par vēl pieejamāku lauksaimniekiem. Latvijā gandrīz viss banku tīkls ir Skandināvijas valstu kredītiestāžu rokās, un saimnieciskās darbības rādītāji liecina, ka tās domā vien par savu kabatu. Latvijā 40% zemes pieder citvalstu pilsoņiem, fondiem, kas pieder tām pašām komercbankām. Kas finansē vai nefinansē Lat- vijas uzņēmumus? Tie paši skandināvi! Kā varam konkurēt ar Latvijas uzņēmumiem doto 5 vai 7 procentu likmi, ja skandināvu investoram, kas Latvijā pērk zemi, ir 1,5% likme? Viņi naudu var saņemt uz 30 gadiem, mēs – uz būtiski mazāku termiņu. Viņiem ir interese audzēt ar saviem saistītajiem investoriem savu kapitālu, pirkt lētu resursu, Latvijas zemi un turpināt darīt visu, lai latvietis viņu labā tur- pina vergot. Tas arī viss. Nav nekādas stratēģiskās intereses mūs attīstīt. Lai esam pārvaldnieki darbinieku līmenī, bet ne saimnieki. Valsts mērogā būtu jādara viss iespējamais, lai savu valsti attīstītu un dotu saviem cilvēkiem iespējami izdevīgākus resursus izaugsmei, atbalstītu produktu ar lielāku pievienoto vērtību ražošanu un tādējādi celtu konkurētspēju. Ir jāstrādā pie tā, lai “Altum” aizdotu naudu ar zemākiem aizdevuma procentiem, lai būtu ātrāka pieteikumu izskatīšana, vairāk atbalsta programmu un resurss zem- niekiem no šīs valsts bankas būtu iespējami lēts.
Rakstu lasi žurnāla “Agrotops” maija numurā 2024.